Pēdējā desmitnieka deja

[Ado Ibrahim]

Es strādāju par apkopēju Rīgas 1. slimnīcā. Ziniet, tā ir tā tipiskā darba diena – pieceļos 5:30, uzvelku zilo formu ar baltām svītrām, paņemu spaini un mopu, un eju tīrīt gaitenis pēc gaiteņa. Smaržo pēc dezinfekcijas līdzekļiem un kafijas, ko medmāsas dzer pa naktīm. Man ir 52 gadi, bērni jau lieli, dzīvo savās dzīvēs. Es dzīvoju viena ar kaķi vārdā Pūka. Pensijai vēl tālu, bet spēkiem jau ne tie. Alga ir tāda, ka pietiek rēķiniem, maizei un reizēm – kādai mazai lutināšanai.

Pagājušajā ziemā es saslimu ar to drausmīgo gripu. Divas nedēļas gulēju, skatījos griestos un domāju – vai tā man būs visa atlikušā dzīve? Slaukt grīdas, maksāt rēķinus, mirt no garlaicības? Kad atveseļojos un atgriezos darbā, kolēģe Inga teica: "Ieviņ, tev vajag kādu hobiju. Tu izskaties kā izgriezta." Bet kādu hobiju? Adīt neprotu, puķes uz palodzes man nokalst. Tad viņa pieminēja, ka viņas dēls reizēm griežot online spēļu automātus. "Tas neesot par naudu," viņa teica. "Tas esot par sajūtu."

Es tam pasmējos. Bet vienā vakarā, kad lietus lija tik stipri, ka Pūka negribēja iet ārā, es atvēru telefonu un ierakstīju meklētājā "online spēles". Man izmeta vavada online casino. Pirmais iespaids – krāsains, moderns, bet neuzbāzīgs. Domāju: "Ko es zaudēšu? Desmit eiro, ko biju nolikusi malā gardākai maizei."

Reģistrējos ar e-pastu. Ieliku desmitnieku. Sāku meklēt spēli, kas neizskatās pārāk sarežģīta. Man nevajag dinozaurus, kosmosu vai faraonus. Es gribēju kaut ko vienkāršu. Atrast tādu – "Jewel Box" saucās. Dārgakmeņi, vienkārši nosacījumi. Uzliku likmi – 10 centi.

Sāku griezt. Pirmās piecas minūtes – nekas. Tikai zaudēju 1.20 eiro. Saku sev: "Ieviņ, esi mierīga, tā ir tikai maize." Bet tad, astotajā griezienā, kaut kas notika. Trīs vienādi dārgakmeņi – rubīni. Laimests 4 eiro. Sirds sāka sisties ātrāk. Pēc tam vēl viens laimests – 2.50 eiro. Bilance auga. Jau 15 eiro. Es nevarēju noticēt. No desmit eiro piecpadsmit? Tas ir kā uz ielas atrast maku.

Bet es neapstājos. Vēl desmit griezieni – klusums. Bilance krita uz 9 eiro. Domāju: "Tātad. Vai nu apstājies, vai turpini." Es izvēlējos turpināt. Jo tā bija tikai maize.

Tad nāca tas grieziens. Es pirms tam neko nejutu – ne bailes, ne cerības. Vienkārši nospiedu pogu, kamēr Pūka murrāja man blakus. Ekrāns nodrebēja. Pieci dārgakmeņi. Zils dimants. Laimests – 48 eiro. Es iesmējos. Tiešām, skaļi, kā jauna meitene. Pūka pat pārstāja murrāt un paskatījās uz mani kā uz traku.

Kad bonuss beidzās, man bilancē bija 67 eiro.

Es nezinu, kāpēc, bet es neizņēmu visu naudu. Es izņēmu tikai 50 eiro. Atstāju 17 eiro, lai spēlētu citreiz. Bet svarīgākais notika nākamajā dienā. Es ar to laimestu nopirku sev jaunu ziemas mēteli. Nevis no lietotā preču veikala, bet normālu, siltu, sarkanu mēteli, kādu jau gadiem gribēju. Kad to uzvilku pirmo reizi un paskatījos spogulī, es sev ieraudzīju smaidu, kādu nebiju redzējusi piecus gadus.

Kopš tās dienas es reizēm iegriežos vavada online casino. Ne katru dienu, ne katru nedēļu. Varbūt divas reizes mēnesī. Ielieku ne vairāk kā 20 eiro. Zinu, ka varu zaudēt. Bet es arī zinu, ka varu atgūt to sajūtu – kad mopu pametu gaitenī, bet mani smadzenes joprojām dejo.

Reiz mana meita atnāca ciemos un ieraudzīja manu telefonā atvērtu spēli. Viņa nobijās: "Mammu, tu spēlē kazino? Tā ir atkarība!" Es viņai paskaidroju: "Nē, meitiņ. Tas ir mans dārgais desmitnieku teātris. Es ieeju, nospēlēju, zaudēju vai laimēju, un tad aizeju. Tāpat kā tu aizej uz kino." Viņa nesaprata. Bet tas ir labi. Man nav jāpaskaidro visiem.

Šodien man ir šis sarkanais mētelis. Es to velku katru dienu uz darbu, un kolēģi saka: "Ieviņ, tu izskaties jaunāka!" Un es smaidu. Jo patiesība ir tāda, ka ne jau mētelis mani padara jaunāku. To dara sajūta, ka dzīve vēl nav beigusies. Ka vēl var pārsteigt sevi. Ka pat 52 gadu vecumā, ar spaini un mopu, tu vari atļauties nedaudz rotaļas. Vavada online casino man iemācīja, ka veiksme nav tikai par laimestu. Tā ir par to, ka tu ļaujies mirklim, nebaidoties no rītdienas. Un, kad sestdienas vakarā uzlieku 10 centus un griežu, es jūtos kā 30 gadu veca. Tikai gudrāka. Jo es zinu, kad apstāties. To neviens spēļu automāts tev neiemācīs. Tikai tu pats.